VIŅA sapņo par divu siržu sapratni.

Keane - Somewhere Only We Know

Kaut kam jābeidzas, lai sāktos kas cits, tāpāt kā kādam jāmirst, lai
tā vietā dzimtu kāda jauna būtība vai priekšmets. Nav svarīgi vai tas
mirstošais ir ideja, cilvēks, doma vai attiecības. Tā pārmaiņa ir tā,
kura notur mūs rotācijā, pat tad, ja rotēt protam tik ap savām asīm,
acis nekam jaunam neatdarot. Arī es rotēju un rotēju, nezūd doma par
to, ka kaut kur, kaut kā citādāk varētu būt labāk. Aiz robežas, citā
valstī vai vienkārši mainītos ikdienas apstākļos varētu būt tieši tik
labi, lai es plati jo plati smaidītu kā tāds Češīras kaķis... Doma,
protams, moka un no tās vaļā nemaz viegli nevar tikt, it sevišķi ņemot
vērā to, ka it visas neizmantotās, bet pieejamās iespējas lidinās
tepat gar degungalu, tomēr tās redzot acis jāaizžmiedz gluži kā
pārlieku spilgtā saulē. Tā, šķiet, jārikojas, jo bail ko izbojāt, kaut
zinu - reizēm tas risks ir tieši tas mazais dzīvesprieka piliens, kas
nepieciešams.
Nezinu, ko vēlos panākt, bet zinu - varbūt nākotnē mēs tiksimies un
būs daudz jo labāk, varbūt šodien un te vēl nav laiks. Varbūt par
daudz esam centušies skriet tam laikam pa priekšu, domājot, ka sanāks
apdzīt visnežēlojošāko cilvēkam zināmo būtību.
Dziesma nav mana, dziesma ir mana un tā otra cilvēka... ar cerību, ka
kādreiz tiksimies tur, kur zinām paši tik kur un ka varbūt tad viss
būs tā pa skaistum skaisto, bez traucēkļiem un divām domu joslām, bet
gan ar vienu.

Kopīgo.